Ar Mārtiņu (trīsdesmit deviņi gadi) mēs tikāmies divus mēnešus. Viņš piesaistīja ar savu atklātību un kaut kādu, kā man šķita, uzticamu pamatīgumu. Strādāja par automehāniķi, rokas zelta
«Vīrietim ir jābaro ģimene, nevis jādzen nieki». Pēc virknes «biroja narcisu» šī pieeja šķita kā svaiga gaisa malks. Kad viņš piedāvāja iepazīstināt ar vecākiem, es piekritu. Tas ir svarīgs solis. Gribējās redzēt cilvēkus, kuri izaudzinājuši tādu «īstu vīrieti».
— Tikai tu īpaši nesapucējies, — Mārtiņš brīdināja, kad sēdāmies taksometrā. — Manējiem nav nekādu dīvainību. Vienkārši cilvēki, darba rūķi. Es pamāju. «Bez dīvainībām» — tas ir lieliski. Es uzvilku džinsus, baltu kreklu un loferus. Nopirku labu torti un tējas komplektu dāvanu iesaiņojumā. Standarta pieklājīga viesa komplekts.
Mēs atbraucām uz parastu paneļu daudzdzīvokļu māju. Durvis atvēra Mārtiņa tēvs. Un te nu realitāte radīja pirmo plaisu. Vīrietim mugurā bija ceļgalos izstieptas sporta bikses un dzeltens T krekls, kas klāts ar seniem traipiem. Kājas bija basas, ar sen negrieztiem nagiem.
— Ak, Mārtiņš kādu atvedis. — viņš iesaucās, neizņemot zobu bakstāmo no mutes. — Nāciet iekšā, māte ir virtuvē. Degunā iesitās spēcīga ceptu sīpolu un nesvaigas veļas smaka. Mēs iegājām virtuvē. Telpa bija niecīga. Pie galda, kas bija pārklāts ar lipīgu vaskadrānu ar izdedzinātiem caurumiem, sēdēja vēl divi: Mārtiņa māte (halātā, kas notašķīts ar taukiem) un kāds radinieks, kurš bija līdzīgs tēvam kā divas ūdens lāses — arī šortos un kreklā bez piedurknēm.
Uz galda stāvēja milzīga bļoda ar vārītiem vēžiem. Ap to — plastmasas pudeļu baterija ar lētu rūgstošo, šķēlēs sagriezta rupjmaize tieši uz vaskadrānas un majonēzes burka ar karoti iekšā. Ne šķīvju, ne dakšiņu, ne salvešu. Vēži bija sakrauti kaudzē, no tiem ūdens tecēja tieši uz galda.
— Iepazīstieties, šī ir Kristīne. — Mārtiņš lepni paziņoja, pastumjot mani uz priekšu.
— Labdien, — nomurmināja radinieks, noplēšot vēzim spīli un ar troksni izsūcot saturu.
— Nu, ko stāvi? Sēdies. Vietas maz, bet šaurībā, ne trūkumā. Mārtiņa māte nopētīja mani no galvas līdz kājām. Skatiens kavējās pie mana baltā krekla un tīrajiem apaviem.
— Ak, kāda dāmiņa, — viņa nosmīnēja bez ļaunuma, bet ar rūgtu pieskaņu. — Mārtiņ, kur tu tādu tīrīti izrakstīji? Viņa taču mums te visus krēslus ar savām smaržām piesūcinās. Nu, sēdies, meitiņ. Vēžus ēdīsi? Viņa pastiepa man roku. Roka bija taukaina, ar dillēm un vēžu sulu.
— Sēdies, sēdies, — tēvs piebalsoja, kasot vēderu zem krekla. — Mēs esam vienkārši cilvēki, mums tās etiķetes nav vajadzīgas. Mēs ēdam ar rokām, tautiski. Ko te kaunēties?
Es stāvēju durvīs, piespiedusi sev klāt tortes kārbu kā vairogu. Man ir trīsdesmit pieci gadi. Es neesmu Anglijas karaliene. Es varu ēst ar rokām piknikā. Es varu sēdēt pie ugunskura. Bet šeit, pilsētas dzīvoklī, pirmajā tikšanās reizē… Tā nebija «vienkāršība». Tā bija demonstratīva nevīžība. Viņiem bija nospļauties, ka ieradīsies svešs cilvēks. Viņi neuzskatīja par vajadzīgu pat uzvilkt tīrus T kreklus. Viņi neuzlika šķīvjus. Viņi mani sagaidīja apakšveļā (jo šorti un krekls bez piedurknēm mājās svešu cilvēku klātbūtnē tiek uztverti tieši tā).
— Mārtiņ, — es klusi teicu. — Var tevi uz mirkli?
— Beidz te čukstēties! — tēvs pārtrauca. — Sēdies, soda mēriņu ieliesim. Svaigs, «Bauskas».
— Es nesēdēšu, — es skaļi noteicu. Virtuvē iestājās klusums. Radinieks pārstāja sūkt spīli.
— Kādā ziņā? — Mārtiņš nesaprata. — Kas tev lēcies, Kristīn?
— Es nesēdīšos pie šī galda. Atvainojiet, bet es tā neesmu pieradusi. Es atnācu iepazīties, sapucējos, atnesu dāvanu. Bet jūs mani sagaidāt netīrā veļā un piedāvājat ēst no vaskadrānas. Tā ir necieņa.
— Paskaties tik! — māte saplātīja rokas. — Necieņa. Tad mēs, sanāk, neesam gana labi lielajai dāmai? Mēs esam savās mājās. Kā gribam, tā staigājam. Mēs esam vienkārši cilvēki, mums tās ceremonijas ir vienaldzīgas. Ja nepatīk — laimīgu ceļu!
— Tieši tā, — es noliku torti uz skapīša priekšnamā (nevar taču to nest atpakaļ). — Paldies par uzaicinājumu. Uz redzēšanos. Es pagriezos un izgāju. Mārtiņš mani panāca pie lifta. Viņš bija sarkans un puktīgs.
— Ko tu sarīkoji? — viņš šņāca. — Tu tēvu apvainoji. Mātei dvēselē… Viņi pret tevi ar visu sirdi, vēžus nopirka, bet tu degunu rauc? «Netīri T krekli» viņai nepatika. Tas ir darba apģērbs, cilvēki smagi strādā, nevis papīrus pārcilā.
— Mārtiņ, — es nospiedu izsaukuma pogu. — Vienkāršība ir tad, kad kāposti ir no čuguna katla un maize ir mājās cepta. Bet, kad viesus sagaida traipos un ar negrieztiem nagiem — tā ir necieņa. Un, ja tev tas ir normāli, tad mums nav pa ceļam.
Es aizbraucu. Vakarā man pienāca ziņa no Mārtiņa: «Kroni pielabo, lai nespiež. Vajag būt vienkāršākai, tad cilvēki pavilksies. Ar tādām prasībām paliksi viena». Es nobloķēju numuru. Labāk būt vienai nekā pie lipīga galda ar cilvēkiem, kuri lepojas ar to, ka viņiem «nevajag etiķeti».
Kad «vienkāršība» ir sliktāka par ko citu
Šajā stāstā mēs saskaramies ar jēdzienu aizstāšanu. Varoņi aizstāj savu sociālo nolaidību ar vārdu «vienkāršība». Frāze «Mēs esam vienkārši cilvēki, mums etiķeti nevajag» — tas ir manifests. Tas nav nabadzības attaisnojums (tīrs T krekls un šķīvis maksā maz). Tā ir ideoloģija. Viņi noliedz kultūras normas, jo tā ir vieglāk dzīvot. Viņiem ir slinkums piepūlēties. Slinkums mazgāt traukus, slinkums pārģērbties. Jebkurš, kurš ievēro normas (varone tīrās drēbēs), tiek uztverts kā pretinieks, kā «svešais», kurš vai nu jānoliek līdz savam līmenim («jānosmērē»), vai jāizdzen.
Piederības tests. Uzaicinājums pie galda ar vēžiem un netīriem krekliem ir neapzināta pārbaude. Ja sieviete apsēstos, paņemtu vēzi ar taukainām rokām un iedzertu no plastmasas pudeles — tātad viņa ir «savējā». Tātad ar viņu var neceremonēties arī turpmāk. Mārtiņš meklēja sievieti, kura pieņemtu viņa dzīvesveidu. Kristīne testu neizturēja, saglabājot savu pašcieņu.
Robežu trūkums. Sagaidīt viesi apakšveļā (šortos un kreklā bez piedurknēm) ir robežu pārkāpums. Tas ir signāls: «Es tevi necienu tiktāl, ka man ir vienalga, ko tu par mani domāsi». Viņiem viesis nav tas, kura dēļ tiek ieviesta kārtība, bet gan tas, kuram jāiekļaujas viņu haosā.
Vērtību konflikts. Mārtiņš patiesi nesaprot pretenzijas. Viņš ir izaudzis šādā vidē. Viņam tēva paražas un netīrais T krekls ir «mājīgums» un «sirsnība». Kristīnei tā ir antisanitārija un degradācija. Šī savienība bija nolemta. Pārveidot pieaugušu vīrieti, kuram norma ir ēst ar rokām no vaskadrānas, nav iespējams.
Kā atpazīt “toksisku vienkāršību” pirms iepazīšanās ar vecākiem
Bieži vien pirmie signāli par šādu dzīves uztveri parādās jau agrāk. Ir vērts pievērst uzmanību:
1.Kā vīrietis izturas pret tavām robežām: Vai viņš ciena tavu vēlmi sapucēties, vai arī par to paironizē?
2.Mājas vide: Pat ja vīrieša dzīvoklis ir tīrs, kā viņš runā par kārtību? Vai viņš uzskata, ka trauku mazgāšana un higiēna ir “lieka greznība”?
3.Valoda: Vai viņš bieži lieto pretstatus “mēs, parastie cilvēki” pret “tiem tur, augstprātīgajiem”? Šāda dalīšana bieži slēpj dziļu mazvērtības kompleksu, kas tiek maskēts kā lepnums.
Secinājums: vai mīlestība var glābt šādas attiecības
Daudzas sievietes Kristīnes situācijā mēdz pievērt acis, cerot, ka “viņš jau nav tāds kā viņa vecāki”. Tomēr pieredze rāda, ka ģimene ir sistēma. Ja Mārtiņš nevis samulsa par savu vecāku uzvedību, bet gan kļuva puktīgs, tas nozīmē, ka viņš šo modeli uzskata par aizstāvamu.
Galvenā atziņa: Pieklājība un higiēna nav “ekstra”, tas ir pamats, uz kura tiek būvēta savstarpējā cieņa. Ja šī pamata nav, attiecības agri vai vēlu nonāks pie konflikta par to, kā audzināt bērnus, kā uzturēt māju un kādu piemēru rādīt nākamajai paaudzei.
